Ieskats Intas Ezergailes dienasgrāmatās

 

 

1988. gada 26. jūlijs

Jāatzīst, nāve vienmēr mani biedējusi tik ļoti, ka viss ar to saistītais mani dzen visaugstākā mērā mietpilsoniskā izvairīšanās sindromā. Vien īsas frāzes  – “aiziešana mūžībā” un “dārgais aizgājējs”. Vai tā būtu tuvinieku, attālāku paziņu vai arī manu mīluļu mājdzīvnieku nāve, mana izturēšanās vienmēr iegūst sentimentāli patētisku nopietnību, ārējo veidolu, kāds būtu atbilstošs priekšstatam par sēru pārņemtu cilvēku... Šeit esmu atpakaļ pie Tomasa Manna – sniega epizodei tumšajā vīzijā “Burvju kalnā” bija jāliek apolloniskā skaistuma ievirzītajam humānismam darboties. “Asins milti“ nav kaut kas tāds, kura esamība jāatzīst kā kaut kas nevēlams. Tie dod enerģiju, nostiprina un vairo augšējās pasaules auglību. Pats Manns nekad nespēja sadzīvot ar šo domu. Doktors Fausts eksistēja par spīti skaidrajām norādēm uz Adriana un Serēna (vēstītāja Ceitbloma vārds) identitāti. Tur zināšanas neveido labu, auglīgu un paliekošu saikni starp humānistisko, kam kaut kādā veidā (kādā?) izdodas ignorēt dēmonisko, sievišķo (?) principu, un dūksnāju, dionīsisko (viņam, parasti) pasauli, kuru viņš [Manns] ir visai labi iepazinis ar Kerēņji starpniecību. Bet, ciktāl es varu uztvert, viņš nekad nav norādījis ceļu, kā saistīties ar šo pasauli kaut cik ilgstošā vai patiešām auglīgā veidā. Ašenbahs mirst, mēģinot to panākt, Adrians šā iemesla dēļ sajūk prātā (mēģinu saprast, vai viņa velns ir kaut kāda veida apakšzemes tēlojums, – tas ir ledus auksts, bez auglīgā dūksnāja, bet tādā gadījumā, ja velns ir auksts, viņš diez vai varētu būt pazemes valdnieks...) Sievietes pašas par sevi, domāju, vien neskaidri norāda uz saikni ar apakšzemi  – ar saviem bioloģiskajiem ieročiem, ar savam dzimumam kopīgi veidotu asinsvadu sistēmu un tml.

 

 

1989. gada 8. jūlijs

Nauda šajā sabiedrībā noteikti ir kas tāds, ar ko var atbrīvot savu apziņu un vietu, kur pastāvēt. Ir ļoti viegli paļauties negodīgas peļņas gūšanas iespējai un iestigt vai nu naudas grūtībās, vai nenovīdībā. Tas gan neizklausās tik cildeni un varonīgi kā iekšējā cīņa, domājot par nāvi, seksu, pārējiem spēcīgajiem virzītājspēkiem. Ar seksu šobrīd neko nevar pasākt, jo, īstenībā atrodoties tālu no tā, tas it kā zaudējis jēgu. Kaut arī, iedomājoties, kāda bieza krēsla šajā teritorijā mani sagaida, es nevaru tā vienkārši aizvērt durvis uz šo istabu. Tā man pēkšņi liekas kā pasaku istaba, tā vienīgā, kurā nekad nedrīkst ieiet, saistībā ar ko fon Franca, runājot par sevis apzināšanos un nešaubīgi norādot tieši uz seksuālo aspektu, apraksta uzvedības modeli “Es varu ieskatīties sejā jebkam, atskaitot šo”. Tā šķiet smalka atskārsme, bet, iespējams, gluži acīmredzama, lai gan nedomāju, ka viņa kaut kur to būtu ļoti skaidri norādījusi. Vai tam ir kāda nozīme, ja pasakās galvenais varonis/varone tik ļoti vēlas šajā istabā ieiet, savukārt mēs par katru cenu cenšamies no tās izvairīties? Domāju, ka nozīme ir, jo pasaka, tāpat kā sapņu tēls, kas mūs nemainīgi ved uz dziļākām zināšanām un sevis apzināšanos, ir apzināts momentuzņēmums neapzinātajā, kā, manuprāt, tieši izsakās Franca. Pasaka bieži sākas ar vārdiem par karali, kurš valda pār visu apzināto pasauli, bet viņš tiek uzlūkots no apakšas – nespējīgs, vārgs, pārkāpis paša izdotos likumus. Tādējādi no šīs mūsu zemapziņas daļas slēgtā istaba rādās ļoti pievilcīga, kas, iespējams, vēlas sevi attīstīt,  izmantojot šādus felices culpae. Un, kad sakām, ka varam ieskatīties sejā jebkam, izņemot šo, tad tas ir mūsu vājais “es”, kas runā, un kaut kas mūsos, vēršot uzmanību tieši uz šo aspektu, jau zina, par ko tieši ir runa.Neesmu pārliecināta, ko īsti nozīmē šī aizslēgtā istaba, kaut arī esmu sapņos redzējusi slēgtas istabas. Sekss ir neatrisināts aspekts, un būtu grūti pie tā atgriezties – vai arī šis no manas puses ir vienkārši inteliģents attaisnojums? Cerams, ka ar libido viss joprojām ir kā pienākas un tas varētu darīt daudz laba man un arī citiem, ja tā seksuālās izpausmes tiktu atbrīvotas. Nāve ir milzu problēma – dzīvoju pastāvīgās bailēs no telefona zvana, kas varētu vēstīt par kāda tuvinieka nāvi. Ik dienu vismaz reizes desmit paveros uz 96B šosejas malu bailēs pie mājas ieraudzīt beigtu kādu no maniem dzīvniekiem. Ceļi ļimst, saklausot sirēnas gaudas, visviens, tā būtu ātrā palīdzība vai ugunsdzēsēju mašīna, jebkas [..] Protams, es negribu izlikties sev un apkārtējiem. Gribu būt spējīga pilnībā izdzīvot ik brīdi, kas man atlicis, līdz iemācīšos pieņemt nāvi visās tās izpausmēs.

 

 

1989. gada 18. decembris

Pusčetri no rīta vai tuvu tam. Pamostos aizvien agrāk un agrāk, nevaru iemigt. Viena pati ar savām mokām par to, ko esmu nodarījusi līdzcilvēkiem.

[..] Tikai tagad es pilnībā apjēdzu visu patiesību. Vecā ragana tagad, stūrī gaudojot, izkliedz savas alkas, raudot pati par savu tukšumu un izkaltušo dvēseli, parazīts beidzot ir parādījis sevi. Tad raksta dzejoli – apceri par kādu pasaku. Stāsta beigās esmu pamāte. Pašās beigās pamāte neizturamā atklāsmē pasludina žēlastību, kā vienīgo atbilstošo sodu piespriežot man iemešanu verdošā piķī. Vienīgā apokaliptiskā precīzā vīzija par elli, kas atbilstu cilvēka degšanai iekšējās elles ugunīs... Īsti neaptverama, kamēr nav piespriesta sev. Un es ceru, man ir taisnība, ka tā ir galēji nepieciešama. Šī tiesa, daudz vairāk nekā poēzija, ir labo beigu nosacījums, ļoti nepieciešams, lai atbrīvotu viņu, jo šādas dzīves “pēc tam” ir iespējamas uz šīs zemes. Kopsavilkums  – “beigu galā asaras”. Vai tā ir noslēguma patiesība, vai aiz tās ir vēl kaut kas? Kā man spēt dzīvot ar to, kas atlicis?

 

1990. gada jūlijs

Manuprāt, tā ir “dvēseliska” zināšana vai arī tāda kā dvēseliska tukšuma sajūta, dvēsele, kas pakāpeniski dzīves garumā tiek nogalināta, noliegta, lai noliegtu nāvi, radītu maldīgu personiskā svarīguma, varas, kontroles un svarīguma izjūtu. Šī smalkā izjūta ir pietiekama, lai dotu ziņu par bezgalīgo un

neatgriezenisko dvēseles zaudējumu. Un tā paliek, pat ja smadzenes vairs neklausa, jo šīs sajūtas nav galvā, ne tur. Toreiz raudāju par zaudēto dvēseli un savu necilo, sīkmanīgo būtību tieši tāpat (kad? pirms cik ilga laika? raudāju aizmigusi skaļā balsī pēdējo reizi, kad apzinājos šo sajūtu), kā raudu baznīcā, izbraukumā pie dabas, pat dažādās stulbās ceremonijās, piemēram, parādēs. Es pazīstu šīs gaužās, aizkustinājuma pilnās raudas – esmu atmodinājusi jūtas visā ķermenī, neesmu pārliecināta, vai miegā raudāju skaļi.

 

1991. gada 20. maijs

Pārmaļu vēlreiz un vēlreiz galvā visas draņķības. Tas vienmēr izraisa dusmas, naidu pret politiķiem, īpaši Buša liekulīgi ciniskā retorika (jau paredzu, ka Kastro būs nākamais kandidāts, pret ko tā tiks vērsta. “Brīvības un demokrātijas” uzvaras gājiens nerimstas). Tai pat laikā zinu, ka, lai arī visas šīs lietas patiešām un gluži objektīvi ir nicināmas un postošas, gandrīz pastāvīgajām dusmām un naidam, kuru izjūtu, arī nav nekādas jēgas. Šīs jūtas man neko nedod, tikai nodara ļaunu. Tās mani pazemo, iztukšo, apkauno un nepalīdz nevienam un nekādā veidā. Un tomēr. Vai kāda no valstīm, kurās esam iebrukuši, pēc tam ieguvusi vairāk demokrātijas un brīvības? Grenāda? Panama? Irāka... Jo mēs nekādā ziņā neesam atbalstījuši tos, kuri vēlējušies nodrošināt cilvēkiem balsstiesības. Cik tālu var aiziet cinismā! Pēc Kuveitas atbrīvošanas tur Iespējams, es varu ietekmēt kaut ko sevī, ja vien atļaušu sev pašai to ieraudzīt. Tiek spīdzināti cilvēki, bet mēs tagad cēli vēršamies pie Kastro, mācot viņu uzvesties un neturēt politieslodzītos... Kaut es varētu vienkārši nelikties par to visu ne zinis un palūkoties iekšpusē, kur vajadzētu slēpties kaut kam naida vērtam, ko es projicēju ārpusē uz šiem nīstamajiem ļaudīm un viņu inscenētajiem notikumiem, kurus es taču nekādi nevaru ietekmēt.

 

1991. gada 14. septembris

Un ko 60 gadu vecumā iesākt ar šo neizturamo izšķērdētas dzīves kravu? Ko iesākt ar bailēm, ka šī brāķa apzināšanās kļūs aizvien izteiktāka? Kafkas atklāsmes mirklis tieši pirms nāves...

 

1993. gada 30. jūlijs

Tā, protams, taisnība, ka rakstīt mācāmies, vien paši rak­stot, un nekā citādi, taču esmu tik nemākulīga, man tik ļoti pie­trūkst meistarības, un, iespējams, vissliktākais ir tas, ka pastāv lieli draudi ieslīgt sentimentalitātē (un, gan mazākā mērā, man piemīt arī slieksme uz sava veida pamācīšanu, mēģinot kaut kādā veidā iepīt nelielu “morāli”). Man jāiemācās ļaut tēliem un valodai nest dzejoļus, ielikt tajos sirdi, nevis pasniegt to visu pārāk skaidri kā uz paplātes, nepiepūloties saistīt vienotā veselumā. Bet, kā saka Estesa, pat ja sarkanās kurpes ir sastiķētas no pārpalikumiem un ielāpiem, tās ir tev piederošas lietas; tu nevari dzīvei pielabināties vai to apmānīt, tev jāpieceļas un jābūt sev pašai, pat ja tas sākumā šķiet ļoti nedroši un tu esi nemākulīga. Tāpēc aizmirsti savus iedomātos standartus un dari to, lec, pārvari šķērsli, lai cik arī neveikli, naivi vai pat pamācoši un sentimentāli tas neliktos. Galu galā man tomēr pietika dūšas pieteikties uz šo kursu.

 

1999. gada 26. oktobris

Gribu piekļūt dzejai, lai arī zinu, ka LIELAIS CENZORS sēž uz mazās iesākto dzejoļu kaudzītes. Baidos mēģināt rakstīt un jūtu – ja vien šodien pat nepiesēdīšos vismaz pie viena veca dzejoļa noslīpēšanas, vismaz pamēģināt, tad nekad vairs pie dzejošanas neatgriezīšos. Joprojām esmu pārliecināta, ka dzeja ir izteiksmes augstākā forma. Un daļēji tā pati arī ietver šo problēmu. Lasu un klausos citu dzejnieku darbus un saprotu, ka man lielā mērā pietrūkst prasmes, turklāt ļoti biedējoši, ka arī sirds un dvēseles – attiecībā uz sajūtām un domām, ko izteikt dzejā. Tā ir sena problēma, bet tieši tagad esmu nonākusi tādā kā paralīzes stāvoklī. Saprotu, ka man ar varu sevi no tā jāizrauj. Šodien es piesēdīšos un rakstīšu kaut ko, jebko  – jau iesāktu dzejoli vai sākšu jaunu, nav svarīgi, cik neveiklu, sentimentālu un pieticīgu. Vienkārši dari to. Vai arī esmu pazudusi... Kāpēc es par varītēm atturu sevi no tā, ko vēlos darīt vairāk par visu? Iespējams, tā ir tā vispārējā šausmīgā vainas sajūta, kas liek man sevi sodīt šādā veidā. Zinu, ka esmu laimīga, kad apsēžos rakstīt, pat ja rakstīšana ir virspusēja. Un tā arī es nedz sēžos pie datora pārrakstīt dzejoļus, nedz grābju papīra lapu, lai rakstītu jaunu.

 

1999. gada 31. oktobris

Šodien man jāuzraksta vai jāizstrādā vismaz viens dzejolis, vai arī zaudēšu savu dzīvību uzturošo saikni ar dzejošanu. Bija laiki, kad uzskatīju dzeju par augstāko vārda mākslas veidu, un joprojām esmu par to pārliecināta, taču tagad esmu zaudējusi naivo iedomu, ka es varētu piedalīties tās radīšanā, ne tikai vērtēšanā, lasīšanā, runāšanā par to. Bet vai tiešām biju tik naiva? Protams, mani panti ir vienkārši un līdz galam neizstrādāti, bieži vien “bērnišķīgi” vārda sliktākajā nozīmē, sentimentalitātes apdraudēti. Tādā garā varu rakstīt un rakstīt un nekad tos nevienam nerādīt (nu, tikai dažiem dzejniekiem no manas grupas, ja turpināšu to apmeklēt). Mans Dievs, vai tiešām esmu nonākusi tik tālu – vēl pavisam nesenais prieks par mēģinājumiem dzejot, tad īss brīdis, kaut ko drusku apgrābstot un tad nevērīgi atmetot, līdzīgi kā to izdarīju ar adīšanu (ar ko patiešām atkal vēlos nodarboties), tikai tāds mazs vaļasprieks tas izrādījies. Tomēr savulaik dzeja likās visa mana dzīve – jautājums un atbilde it visam. Vai tas bija tāpēc, ka nekad nebiju strādā­jusi pie meistarības, ka nekad nebiju pietiekami dziļi izpratusi Vērdsvērta norādi par “atmiņā atsaukšanu klusumā”, bet pieņēmu, ka izjūtām jābūt tika asām, konkrētajā brīdī, tik patie­sām, ka man atliks vien tās “uzlikt uz papīra”. Tā tas patiešām ir dzejolī “Kur?”, kurā izpaustas spēcīgās, dziļās izjūtas saistībā ar mātes nāvi (domājot par rindu un zilbju lauzumiem, man bija sajūta, ka “izmantoju”, zaimoju šīs jūtas). Zinu, ka tas nav labs dzejolis, taču to varētu “uzlabot”, sadalot vairākos, iespējams, divos vai trīs dzejoļos, izdalot atsevišķi mīlestības, baiļu un sēru tēmu, izveidojot divus dzejoļus, katru veltītu savam laikposmam. Man vajadzētu atrast klusumu, distanci un mieru, lai to paveiktu.

Dzeja ir māksla, meistarība, un, manuprāt, patiesais izaicinājums ir spēt nenogalināt jūtas, strādājot pie meistarības. Izskatās, biju jau atmetusi ar roku, tuvāk iepazīstot visu lielisko un izcilo dzeju, kas pasaulē radīta, jebkādā valodā (latviešu ieskaitot). Bet man jāspēj to neaizliegt sev, kā to, šķiet, jau biju izdarījusi zināmas bijāšanas, pazemības un sevis nīšanas dēļ. Varu rakstīt tikai pati sev vai arī mēnesī izperēt vienu dzejoli, tad mazliet uzspodrināt un aiznest grupai parādīt. Tas nav nekas pārmērīgs. Nav nekādas vajadzības jebkad publicēties vai iesniegt kaut ko publicēšanai, pilnīgi neko. Nuja, te nu es esmu, rakstot trīs lappuses par sevi pašu, nerakstot dzeju. Tik ļoti vēlos rakstīt un nevēlos atļaut sev to darīt. Atceros laimes viļņus no rītiem, kad rakstīju, bieži piespiežot sevi sēsties pie datora un piespiežot sevi tur palikt un tad rakstot vairākas lappuses, – nemaz nevajadzēja daudz, nepavisam ne daudz (īsu plānu un pirmos uzmetumus), kaut vai tikai rindkopu no esejas vai recenzijas. Ja šodien es pabeigtu viena dzejoļa uzmetumu un pastrādātu pie kāda agrāk sace­rēta, ar to jau būtu gana.Tad kāpēc es tam tā pretojos? Vai tas tiešām ir aiz bijības pret dzeju, vai arī vienkāršs slinkums un inertums, vai naids pret sevi, riebums, sevis morāla nosodīšana, tik dziļa un spē­cīga, ka absolūti nemaz nevēlos sevi apbalvot ar to, ko vēlos visvairāk? Patiešām nezinu. Vai arī tas, pat man pašai apslēpts, ka vēlos rakstīt labu dzeju, tādu, kas patīk citiem cilvēkiem?! Nu, labi, ja tā, tad dzeja, lai cik vārga tā arī nebūtu, šajā posmā man ir noteikti vajadzīga, tas ir absolūti nepieciešamais pirmais solis.

 

 

1999. gada 20. novembris

Rakstīt angliski? Ar latviešu valodu ķeza ir tāda, ka, raks­tot latviski, nespētu sasniegt to nianšu smalkumu un eleganci, pēc kādas gribu tiekties savā dzejā. Tā patiesi ir problēma, jo it visu – vārdu krājumu, sintaksi, valodas plūduma izjūtu – tādā apjomā, kā esmu to apguvusi angļu valodā, nesaņēmu savā latviešu vidusskolā. Un kā to visu atrisināt? Lai arī esmu apņēmusies dzejot angliski, varētu šo to pacensties uzrakstīt arī latviski. Angļu valoda ir tā, kurā esmu izglītojusies (nevaru iedomāties rakstam šīs dienasgrāmatas lappuses latviski – tas galīgi nebūtu brīvi un dabiski). Es domāju angliski, bet patre­nēties latviešu valodā arī nenāktu par ļaunu.

 

1999. gada 27. novembris

Dzeja  – negribu to jebkad atmest, bet man vēl tik daudz kas priekšā – bailes, mazvērtības izjūta, slinkums un apātija, tā muļķīgā sajūta, ka jāmeklē kaut kas poētisks tā vietā, lai kaut ko ikdienišķu pārtapinātu dzejā. Es centīšos vingrināties, vienkārši rakstot par jebko – pārtiku, mājas uzkopšanu, dzīv­niekiem (šeit mans izaicinājums ir uzrakstīt patiešām no sirds, jo mana sirds ir pie viņiem, bet bez viegla, arī ne apgrūtinoša sentimenta). Varbūt pamēģināšu šodien uzrakstīt dzejoli par vienmuļu darbu – kas gan var būt vēl prozaiskāks par to [..] Vai man būtu jāatgriežas pie īsākām rindām, mana agrīnā posma koncentrētības un jāatsakās no izvērstā stāstījuma prin­cipa, līdz kuram esmu nonākusi?

 

 

 

Biedrība Atvērtās krātuves. E-pasts saziņai - ilma.elsberga@gmail.com