"2005. gada 1. janvārī, aizejot aizsaulē, Inta atstāja aptuveni 400 dzejoļu, ko viņai bija izdevies sacerēt mazāk nekā duci gados. Intas sarežģītais uzdevums daļēji bija atrast “dzejas ceļu”, īstenot savas tiesības izrotāt vienu koku Ardenu mežā, uzrakstīt dzejoli, kas būtu patiess, godīgs un brīvs no augstprātības. Par spīti nebeidzamiem iekšējiem konfliktiem, Inta vairāk nekā izpildīja šo kvotu."

Andrievs Ezergailis

INTA

EZERGAILE

Dzejoļi 

No angļu valodas atdzejojusi Amanda Aizpuriete

Trauks  kraklē tehnikā

Sīkās plaisas zaļās bļodiņas iekšpusē –

to dēļ man visu laiku gribas

ēst tikai no šī trauka; man patīk bļodiņas,

bet citas vairs neņemu, lūkojos tajā

kā spogulī, man gribētos,

lai plaisas atbilst manai sejai,

bet smaida rievas un skumju rievas

izrausta cita citu – seja

nav saplaisājusi gana mākslinieciski.

Esmu redzējusi arī tādas sejas –

vienmērīgi saplaisājušas, smalkā rakstā –

rudens ābolu sejas, labo raganu sejas,

sakrokotas, lai krokās pietiktu vietas

visam, kas vēl būs

un varbūt arī visam, kas bijis.

Nomaldījusies Romā

Iekšā tev jāiet vienai,

teica sapnis.

Kad viņa iegāja, sienas sakļāvās,

nevienu rokturi nevarēja nospiest.

Kad viņa kāpa augšup,

trepes izzuda.

Man vajadzēja rāpties pāri

veciem mūriem, pārvarēt izciļņus,

bet es aizkļuvu

tikai līdz senajām pilsētas daļām,

līdz nodalītām telpām ar kailām akmens

sienām –

romiešu pirtīm.

Joprojām klīstu, meklējot

durvis, kāpņu telpu,

ceru aizbraukt vilcienā, aizlidot lidmašīnā,

jau zinādama, ka neviens no rokturiem

nebūs nospiežams, spēks nelīdzēs,

meklēju durvis vai peles alu,

vairs nezinu, cik liela esmu.

Latvija

Viņa nepazīst durvis,

nejūt cieņu pret durvīm.

Aiz slēgtām durvīm

sasmakuši sīkburžuāziski grēki

var ielauzties mūsu mazajā zemē, kas

neprot elpot ar pilnu krūti.

Tām durvīm, kam jāpaliek ciet,

līdz būs pienācis īstais laiks,

tad jāatdarās. Šis brīdis ir baiļu saindēts,

nenobriest noslēpumi,

netrīs cerība.

Nekas neaug uz šī asfaltētā ceļa,

uz kura satiksme nerimst nedz dienu, nedz nakti.

Stipro zāļu miglā

Zilviolets krokuss

atradis savu ceļu

caur granti un oļiem,

starp netīra sniega kupenām –

trīs trausli ziediņi

vēla pavasara pelēcībā,

kā glābiņš gaidīti

vēža tumsā,

stipru zāļu miglā.

Žubīšu sarkanums kļūst spilgtāks,

cigļi – dzeltenāki,

ik dienas atlido jauni putni.

Lēnām – ziedu pa ziedam,

saucienu pa saucienam

zāles iepil acī un ausī, un vēnā.

Ņujorka, 2003. gada 15. februāris

Plecu pie pleca

mēs lēni virzāmies aukstumā,

policisti mūs stumj,

nonākam pie barjerām,

skandējam saukļus.

Kāds elegants pāris

izlaužas caur pūli pretējā virzienā,

skatās uz mums mazliet nicinoši,

uzmana savas somas no Prada.

Jūtu, ka mani nevilšus aizkaitina

viņu kažoki, kaut gan šeit

ir tūkstošiem policistu

un bruņumašīnas, es saprotu,

ka ne ja par šo pāri man tagad

jādomā, un skandēju: “Tāda ir

demokrātija,” un domāju – jā,

tāda tā ir,

lepojos ar zīmi pie manām krūtīm,

kuru pagatavoja mans vīrs,

posdams mani protesta maršam –

kā gādīga māte viņš to izgrieza,

pielīmēja pie apģērba – lai bērns skolā

varētu piedalīties rotaļās.

Pēc tam mēs vērojam, kā skeiteri traucas

Rokfellera centra arēnā – viegli, brīvi;

“novāciet savas zīmes,” sargi mums teica;

mēs to izdarījām, tad ostījām

sārtās rozes – lielas kā kāpostgalvas,

tādas zied Takašimajā;

Blūmingdeila universālveikalā atteicāmies

apšļākties ar smaržām, atgriezāmies

tīkamajā, aukstajā āra gaisā. Tomēr

Kreitā un Berelā nopirku

pipardzirnaviņas – ieguldījumu nākotnē.

Atkārtošanās

Asinis rītdien – ko tās pateiks?

Šodien es izslēdzu karu

ārpusē un iekšā, izvāru rīta olu

līdz rituālajam mīkstumam,

aplieku sunim pavadu,

eju staigāt pāri 59B ceļam, aiz

La Tourelle – tas viss ir sava veida sakraments,

beigu beigās daru to asiņu labad.

Uztveru apkārtējo tā ikdienišķajā

diženumā – saulainu dienu pēc

lietus mēnešiem, silto gaisu

pie manas ādas, gārņa spārnu švīkas –

tas nolaižas pļavā pie dīķa

aiz tenisa kortiem,

pāris dienu laikā jaunie trusēni

paguvuši krietni paaugties.

Mierīga murkšķu mamma

pieskata savus mazuļus, un beidzot –

tik vēlu šogad – dzirdu, kā tu dzer savu tēju,

dzer savu tēju, saņemu ielūgumu no

jaukās žubītes, pēc kura ilgojos visu pavasari,

liela kā dzīve žubīte sēž

augsta koka galotnē –

vēl viena atgriešanās, tad kaut kas jauns,

dzied stērste, saulainās krūtis

pavērsusi pret sauli. Stērste ir viena,

nesasniedzama, bet to nevajagot

saukt par vientuļnieci, stērstes

ir dēkaines. Būdamas vientuļas,

tās dzied vēl labāk.

Dzeru šo dzīves tēju, izgaršoju

uz mēles, ar ausīm, ar acīm, ar ādu,

izbaudu – gandrīz par stipru asinīm.

Nākamajā rītā vēl kaut kas no neparastā –

Venēra šķērso Sauli.

Mēs atkal ejam pastaigāties, suns

iegremdē vēderu

dziļi dziedējošajā strautā,

diena būs karsta.

Nevar izārstēt, tas atkal ir atpakaļ, ­ suns saka.

Nav ko brīnīties, zāles līdz tikai uz brīdi.

Draugu apskāvieni, suņu un kaķu

klusā mīlestība. Tagad pastaigās

es suni vairs netrenēju, mēs tikai klausāmies,

kā netālu dzenis klaudzina savu āmuru,

skatāmies, kā tiek baroti mazuļi. Kurš

baros manējos, kāpēc es tikko kā pieņēmu

jaunu kaķi? Šis rīts

iedvesmo mani uz domām tik lielām kā

nāves tuvums, bet briesmās ir skumīgs

mierinājums – kad ik dienas

bijis jārūpējas par mitekli un barību.

Uz asfaltētās taciņas un blakus tai zālē

desmitiem sēru plīvuru gausi

plivina spārnus augšup lejup.

"Vēža diagnoze neapturēja Intas tieksmi rakstīt. Gluži pretēji, kā vēsta dzejoļi par vēzi, nelaime, iespējams, pastiprināja tās jaudīgumu. Pēc diagnozes uzstādīšanas dzejoļi – pat dzīvi un dabu slavinošie – iegūst elēģisku noskaņu."

"Pēdējā lielā pretkara demonstrācija, kurā Inta piedalījās, notika 2003. gada 15. februārī Ņujorkā, kuru “diriģēja” Bušs jaunākais. Tolaik Inta bija izgājusi ķīmijas un staru terapijas kursu, un vēzis bija pierimis."

Inta's Poems II, 2006

Inta's Poems III, 2006

Alzheimers Poems, 2008

"Pēc ārsta uzstādītās diagnozes Inta uzrakstīja vēl vienu dzejoli “Atkārtošanās”, ko daži draugi uzskatīja par viņas labāko dzejoli. Pēc tam viņas lira stājās spēlēt."

"Terapijas gadu laikā Inta pedantiski pierakstīja simtiem sapņu, bet, jāpiebilst, viņa pati tos arī iztulkoja. Vai dzejnieki sapņo citādi nekā dramaturgi? Komiķi citādi nekā zobārsti? Cik ļoti pārstāstīšana pārveido sapņa formu? Mēs nevaram izzīlēt, ko pieredzējis analītiskās psiholoģijas speciālists spēj izfiltrēt no Intas sapņiem. Tomēr mēs varam apgalvot, ka sapņi spēlēja nozīmīgu lomu viņas uzņēmībā lauzt savas iekšējās barjeras, atvērt aizbultētās istabas un veicināja, iespējams, pat veidoja viņas dzejradi."

Intas Ezergailes dzejolis After fire autores lasījumā

"Pret savu latvisko esamību Inta izturējās kā pret sīpolu, kuru mizoja, lobīja un rentgenstaros caurskatīja kārtu pēc kārtas. Meklējot "izniekotās dzīves" jēgu un atrodot "niecību", viņa gūstekņus neņēma un ar eksistenciālistes cītību plucināja sevi, savus radiniekus, draugus un nedeva arī nekādas atlaides latviešu kopienai. Tas viss bija Intas iekšējās cīņas daļa."