ANDRIEVS EZERGAILIS

Lapu agonija

Grāmata par Intu

Fragmenti

Pirmo reizi Intas acīs es ieskatījos 1946. gada jūlijā. Tas bija mācību gada sākumā; viņai bija 14, man – mazs sprīdis līdz pilniem 16. Bijām klasesbiedri Latviešu ģimnāzijas pirmajā klasē latviešu bēgļu nometnē Ansbahā, Vācijā. Intas ģimene bija nupat ieradusies no Lībekas, kur viņi pavadīja bēgļu laika pirmo gadu. Tad sekoja gandrīz astoņus gadus ilgs pārtrau-kums, kad mūsu ceļi bija šķīrušies: viņas ģimene 1948. gada nogalē pārcēlās uz Bādeiblingu Alpu piekājē, kur Inta apmek-lēja Rozenheimas vācu reālskolu, bet pēc tam ģimene emig-rēja uz Bostonu Savienotajās Valstīs. Mana ģimene 1949. gada vidū no Ansbahas caur Brēmenshāveni arī devās uz ASV; vispirms uz Ņūorleānu, tad uz Krevkeru, Misūri, kur strādāju par pudeļu skalotāju govju fermā Benbušā, kas tagad ir Sentluisas daļa; Sentluisā es vēlāk biju viesmīļa palīgs restorānā  Famous and Bar. Tad, 1950.  gadā, pārcēlos uz Šarloti Ziemeļkarolīnā, pēc tam uz Detroitu Mičiganā. Pēc diploma iegūšanas Mičiganas Valsts universitātē 1956. gada pavasarī devos uz Klīvlendu, kur dzīvoja vecāki un viena no manām māsām. Tikmēr Inta bija pabeigusi Simmonsa koledžu, iestājusies Flečera tieslietu un diplomātijas skolā, no kuras pēc viena gada man nezināmu iemeslu dēļ tika atskaitīta. 1956. gada rudenī Inta kopā ar ģimeni pārcēlās uz Klīvlendu, jo viņas tēvs bija nolēmis pievienoties savam brālim. Liktenīgas nolemtības vai nejaušības dēļ 1956. gada vasaras nogalē 10 gadus pēc mūsu pirmās tikšanās Ansbahā, lapām dzeltējot un lietus sezonai sākoties, mūsu ceļi vienlaikus bija apstājušies piedūmotajā metropolē, kurai labākās dienas atšķirībā no manis un Intas jau bija aiz muguras. No Ansbahas laikiem cauri visiem atšķirtības gadiem savā piezīmju blociņā biju glabājis Intas parakstītu fotokartīti, un vienreiz kādā latviešu avīzē nejauši biju pamanījis viņas vārdu, minētu kā novecojošā trimdas latviešu teātra lielo, balto cerību. Ansbahā biju tāds kā viņas satelīts, lai nesauktu sevi par okšķeri. Man nebija domas viņu meklēt vai arī cerību satikt vēlreiz. Tai pašā laikā nebiju izbrīnīts, kad vienuvakar, dienasgaismai vēl kavējoties koku galotnēs, Inta man piezvanīja un bez kāda ievada paziņoja, ka apmetusies pie sava tēvoča pilsētas otrā galā, viņpus Kajugas ielejai. Telefonzvans burtiski piepildīja kanjonu, divu minūšu laikā biju laukā no mājas, ielēcu tēva 1953. gada modeļa ševijā un jau pēc 15 minūtēm spiedu zvana pogu pie viņas tēvoča durvīm. Inta pati atvēra durvis – un turpinājumā visa dzīve.

Gandrīz 52 gadus no viņas 73 esmu dzīvojis Intas tiešā tuvumā, un, ja viņas dzīve būtu jāsadala posmos, es varētu uzrakstīt par daudzām Intām: no pusaudzes gadiem līdz menopauzei un vēl ilgāk – par koķeti, pavedinātāju, aktrisi, spožu studenti, apburošu sievieti, piesmakuša alta īpašnieci, dzejas skandētāju. Varu uzlūkot viņas dzīvi gan hronoloģiski, gan pa darbības jomām: sieva, māte, mīļākā, draudzene, intelektuāle, leģendārais bērns, kurš spēja atrisināt uzdevumu, sāniski skatoties draudzenes grāmatā, kamēr sukāja matus ar aizlienētu ķemmi.

1. nodaļa. Rīgas dārzs

Dzīves pirmos divpadsmit gadus Inta tika audzināta un, protams, lutināta viņas vectēva krāšņajā dārzā, kurā ik mirklis bija piepildīts ar dabas klātbūtni, pārpilnu krāsām, sauli un valgmi, augsnes un sviedru smaržu. Līdzās augļu kokiem, puķu un dārzeņu dobēm dārzā atradās arī baseins, dārza mājiņa jeb laubīte un garāža, kurā kara gados paslēptais ševrolets vēlāk tika sabojāts, lai neviens agresīvs okupantu komisārs vai komandants nejustu kārdinājumu sniegties pēc auto atslēgām. [..]

Un, pats būtiskākais, dārzam bija arī sētas puses vārtiņi, caur kuriem noritēja „īstā” dzīve, – īsākais ceļš pie draugiem un zinībām.

Dārza aizgādnis, kurš to visu uzturēja, bija vectēvs Kārlis Miške. Laikposmā, kad īpašums bija visbiezāk apdzīvots, trijās tā ēkās mitinājās astoņpadsmit asins vai laulības saitēm vienoti cilvēki, un no tiem Intai vissvarīgākie bija Ima un Amce – tā bērna valodā abas mīlošās vecāsmātes savulaik bija nodēvējusi pirmdzimtā Inta. Meta, Intas bērnības nešķiramā draudzenīte, saukta par Miku, kaimiņmājas laumiņa, lidinoties iekšā un ārā, bija bieža sētas vārtiņu lietotāja.

Divpadsmit gadu vecumā, 1944. gada 12. augustā, piestātnē atstājot raudošas vecmāmuļas, Inta kopā ar ģimeni – tēvu, māti un jaunāko māsu Guntu – uzkāpa uz Rīgas ostā pietauvotā tvaikoņa Monta Rosa, lai nekad vairs neatgrieztos savās mājās Daugavas kreisajā krastā.

– Deutschland ist schön! – vācu jūrnieks, vērojot uz klāja un dokos notiekošo, teica sīkajai Intai, kurai šis pārbrauciens vienlaikus bija ceļojums pretī pusaudzībai. Atstājot Latviju, Inta bija vēl bērns. Kad apklusa kara suņi, acīmredzamas izmaiņas ķermeņa aprisēs un pasaules uztverē liecināja, ka meitene kļuvusi par pusaudzi.

Intas ģimene neko daudz neinteresējās par politiku, drīzāk bija uz sevi vērsta, tāpēc lēmums pamest Latviju nebija nepieciešamības diktēta bēgšana no komunisma. Vectēvs Kārlis, iespējamākais kandidāts pārvešanai uz apgabaliem, kur vasaras ir īsas un ziemas – garas, nomira 1943. gada martā, aptuveni pusotru gadu pirms ģimenes aizceļošanas. Intas tēvu un viņas tēvoci Konstantīnu nekādi nevarēja uzskatīt par kapitālistiem, tāpat viņi nebija vainojami sadarbībā ar nacistiem. 1908. gadā dzimušo, iesaukuma vecumam atbilstošo tēvoci Konstantīnu mobilizēja Latviešu leģionā un nosūtīja uz Pomerāniju apmācībās.

Ģimenes izceļošanu uz Vāciju noteica divi iemesli. Pirmkārt, vāciešiem totālā kara īstenošanai bija nepieciešami strādnieki, Ostarbeiter, kuri nemitīgi un ar visiem iespējamiem līdzekļiem tika vervēti sūtīšanai uz Vāciju. Otrkārt, 1944. gada augustā kara beigas jau bija nojaušamas, Sarkanā Armija ienākusi Latvijas teritorijā, un virs Rīgas bieži bija redzamas padomju gaisa kara spēku lidmašīnas. Trūkstot skaidrām ziņām, gaidāmo notikumu prognozes balstījās uz baumām. Bija paredzama cīņa par Rīgu, tāpēc bija svarīgi dabūt bērnus prom no briesmām, izraut no Sarkanās Armijas grābiena. Sākās masveida iedzīvotāju migrācija uz Eiropas vidieni, daļēji nacistu organizēta, daļēji patvaļīga. Likteņa ironija, ka Rīga nekļuva par svelpjošu ložu un gaudojošu bumbu mērķi. Gluži pretēji, krievu tuvošanās un aplenkuma draudi piespieda vāciešus gandrīz bez pretošanās atstāt Rīgu. Kara sākumā, iebrūkot vāciešiem, pilsēta piedzīvoja lielākus postījumus nekā 1944. gadā, krieviem atgriežoties. Turpretī Berlīnē, neraugoties uz vācu propagandu un pašu cerībām, meklētā patvēruma vietā Intas ģimene nokļuva tieši degbumbu viesuļugunī Berlīnes vienlaidus bombardēšanas laikā. 

Vectēva ligzda

Intas sociālā izcelsme ir rasols, sajaukums no visa pa druskai, no naudīgajiem un trūcīgajiem, no inteliģences un mazizglītotajiem, no smalkiem un vienkāršiem ļaudīm, bezdievjiem un ticīgiem un, jā, no buržuāzijas un lumpenproletariāta. Lai izprastu Intas bērnību, mīlestības pilno un neskaidri divdomīgu impulsu ietekmēto sarežģīto pinumu, mums uz to jāpalūkojas gan no dvēseles pasaules, gan no krietni piezemētāka skatpunkta, izvērtējot gan acīmredzamo, gan intuitīvi uztveramo. Atbilstoši stāstījuma loģikai, ir jāsāk no paša sākuma, ar šīs ģimenes galvu – patriarhu, Intas tēvatēvu Kārli Miški, kurš kā Prospero teiksmainajā Šekspīra salā uzbūra Intas bērnības dārzu.

Mums jāuzzina vairāk par šo Kārli, alķīmiķi, kurš savās delnās slēpa zelta putekļus, lai saprastu, kādēļ viņš pašā Rīgas nomalē (kur pilsētnieki satiekas un sadzīvo ar ežiem) uzņēmās izveidot kopīgu ligzdu, tādu kā nelielu kibucu viņa plašajai ģimenei, ieskaitot arī dažus tajā ieprecēto radinieku dzīvesbiedrus. Pie šī uzdevuma Kārlis ķērās ekonomiski nestabilā brīdī, 1930. gadā, kad bruka bankas un kredīti vairs nebija pieejami – Lielā depresija kā drēgna migla zagās iekšā cauri durvju spraugām. Dārzs bija drošais kuģis, kurā veidojās Intas izpratne par ģimeni, pieķeršanās dabas skaistumam un putnu košajai pasaulei, kas caurvij viņas dzejoļus. Šeit nebija citas iespējas kā vien svinēt dzīvi – dejas sākās vēl pirms atskanēja mūzika, glāzēs lija vīns, visas vēlēšanās piepildījās pašas no sevis un – skaistums gāja tikumam pa priekšu.

Miškes īpašums atradās Anniņmuižā, zemesgabalā, kas īsi pirms tam bija piederējis vācu baronam. 1930. gadā muižas ēka joprojām atradās turpat, un tās īpašnieks pārtika, tirgodamies ar āboliem, kurus deva plašais augļu dārzs.

Kārlis iegādājās īpašumu 1930. gadā vai drīz pēc tam, kad bija nomainījis savu reno pret ševroletu un saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni par ieguldījumu Latvijas grāmatizdošanā, pusotru gadu pirms Inta tika ieņemta. Viņas vecāki apprecējās 1931. gadā, un Inta piedzima 1932. gada 11. septembrī – pēc pietiekami ilga laika sprīža, lai nerastos nekādas aizdomas par pirmslaulību attiecībām.

Nav nedz skaidri zināms, nedz saprotams, kā Kārlis šo darījumu dabūja gatavu – itin reāls šķiet minējums, ka savas bagātības īstos apmērus viņš turēja slepenībā un patiesībā bija bagātāks nekā šķita. Iespējams, viņš vienkārši prata izvēlēties pareizo brīdi, kad jaunbagātniekiem aptrūkās skaidras naudas, jo apzinājās, ka, izšķiroties par darījumu patlaban, būs ieguvējs. Bet ir vēl kāda varbūtība, pieņēmums, tiesa, ļoti iespējams, proti, tas ir vecā vīra rūpīgi glabātais noslēpums: ar zelta pulksteņiem un dimanta gredzeniem piebāztā zeķe, kuru viņš pēc Maskavā nodzīvotajiem revolūcijas laika bada gadiem pārveda no Krievijas 1920. gadā.

Bet nesteigsimies notikumiem pa priekšu.

Ceļš pretī bagātībai

Kārlis Miške (1874 – 1943) bija Intas vectēvs pa tēva līniju. Viņš bija dzimis Rīgā, kristīts Sv. Jāņa baznīcas draudzē. Laikā, kad Latvijas iedzīvotāju lielum lielais vairums bija laucinieki, viņš bija pilsētnieks jau otrajā paaudzē. Viņa dzimta sakņojas Valkas un Alūksnes apkaimē, Zeltiņu pagastā, kuru viņa vecāki, Jēkabs Miške (dz. 1831. g.) un Anna Ūdiņš (dz. 1847. g.), 1873. gadā pēc laulībām pameta. 1903. gadā 29 gadu vecumā Kārlis apprecēja Elīzu Rašmani, un viņu laulībā dzima divi dēli – Rihards un Konstantīns. [..]

Kārlis dzīves pirmajā pusē gāja tēva pēdās un strādāja būvniecībā. Taču trīsdesmit gadu vecumā viņš kļuva par drukātavas mācekli, pievēršoties arodam, kas sagādāja viņam labklājību un citu ļaužu cieņu. Viņš lika kārti uz latviešiem kā grāmatu lasītājiem – un vinnēja. 1914. gadā, īsi pirms Pirmā pasaules kara, Kārlis Rīgā nopirka drukātavu, bet jau pēc gada, kad Krievijas armijas vadība pavēlēja nodedzināt labības klētis un evakuēt vērtīgās iekārtas, arī Kārļa tipogrāfija tika demontēta un pārvesta uz Maskavu. Kārlis, bet gadu vēlāk arī visa pārējā ģimene – māte, sieva un divi pusaugu dēli –, sekoja iespiedmašīnām. Maskavā, Krievijas revolūcijai pieņemoties spēkā, plauka arī Kārļa uzņēmums. Taču 1917. gadā, nākot pie varas lieliniekiem, Kārli pasludināja par kapitālistu, un viņa tipogrāfijas iekārtas bez kompensācijas tika atsavinātas.

Laikposmā no 1918. līdz 1920. gadam Maskavā valdīja bads, un trešā daļa iedzīvotāju atstāja pilsētu, lai dotos pārtikas meklējumos uz sādžām pie radiniekiem. Īpaši smagi šis laiks piemeklēja Maskavas aristokrātus, kuri bija zaudējuši saikni ar laukiem. Lai izdzīvotu, viņi pret ēdamo iztirgoja pēdējos iekrājumus. Par zosi tika atdota dimanta kaklarota, bet vienu Faberžē olu viņi bija gatavi iemainīt pret trīs dučiem īsto. Kārlis nebija vienīgais ārzemnieks, kas izmantoja Krievijas aristokrātu nožēlojamo stāvokli. Viņš nevarēja neapsvērt iespējas, ko deva pārtikas trūkums Maskavā. Notika sava veida bagātību pārdale. Konstantīna atmiņas vēsta, ka Mišku ģimenes stāvoklis nebūt nebija katastrofāls. Arī tālaika fotogrāfijas neliecina, ka Miškēm būtu vajadzējis pārdot pēdējo, lai izdzīvotu. Jā, lāgiem Mišku zēni pārtikas meklējumos apbraukāja sādžas, un bija reizes, kad ģimene mielojās ar cepumiem no kafijas biezumiem. Taču kopumā bads tos neskāra, tātad atšķirībā no vairuma maskaviešu viņiem bija pieejama pārtika. Vai viņi iepriekš būtu bijuši tik tālredzīgi un sagādājuši miltu un cūkgaļas krājumus, kad tas vēl bija iespējams?*

Lai varētu ekspluatēt ekspluatatorus, vajadzēja vēl kādu nosacījumu. Bez ēdamā pašu lietošanai bija nepieciešami arī papildus pārtikas uzkrājumi vai pieeja melnā tirgus produktiem, kurus pēc tam varētu iemainīt pret dārglietām, kas spīguļoja cauri Maskavas dubļiem. Konstantīns savos memuāros pieļauj iespēju, ka tēvs nav vairījies no spekulatīviem darījumiem. Reiz Kārlis rādījis Konstantīnam zelta pulksteni, kuru grasījies nopirkt. Konstantīns nezina, kas ar pulksteni galu galā notika, tomēr viņš neizslēdz, ka tēvs to iegādājies. Ja ģimenes galva nopirka vienu pulksteni, tiklab viņš varēja iegādāties arī vēl desmit vai divdesmit dimanta gredzenus. Vai šādā ceļā iegūta bagātība ir nosodāma? Ja Kārlis Rīgā atgrieztos tukšām rokām, viņu uzskatītu par vientiesi. Neviens kapitālists nenosoda preču iepirkšanu, kad cenas ir viszemākās. Turklāt viņu nevarētu uzskatīt par bezdievi, jo, šādi rīkojoties, viņš taču pabaroja izsalkušos. Taču skaidrs, ka, ja arī Kārlim bija šī dārglietām piebāztā zeķe, par to viņš nestāstītu pat dēliem.

1920. gada miera līgums starp abām Krievijas impērijas pēctecēm – Latviju un PSRS – deva iespēju Mišku ģimenei atgriezties Rīgā. Tūlīt pēc pārbraukšanas Kārli pieņēma darbā par burtlici Valstspapīru spiestuvē, bet drīz vien viņš noslēdza līgumu ar uzņēmumu „Valters un Rapa”, kas vēlāk kļuva par lielāko izdevniecību Baltijas valstīs. Kārlis Miške kļuva par galveno tipogrāfijas vadītāju, un „Valtera un Rapas” īpašnieki bieži bija redzami Kārļa rīkotajās svinībās – un otrādi. Arī atalgojums bija atbilstošs ieņemamajam amatam. Ģimenes albuma bildes apliecina Kārļa iespējas nodrošināt savējiem vidusšķiras dzīvesveidu, kādu tolaik Latvijā varēja atļauties vien retais. Miškes dzīvoja ērtos apartamentos, valkāja modernu apģērbu, divdesmitajos gados brauca ar personīgo reno, ko trīsdesmitajos gados nomainīja pret ševroletu; viņi atpūtās, dodoties ārzemju ceļojumos un vasaras pavadot Jūrmalā.

1930. gadā Kārlis iegādājās īpašumu Pārdaugavā, Kooperatīva ielā 8. Tas bija 2700 kvadrātmetru liels zemesgabals, uz kura slējās divas ēkas – mazākā, iespējams, bija būvēta kā neliels kalpu namiņš. Patriarhs ar dzīvesbiedri Elīzu (Imu) iekārtojās lielās mājas pirmajā stāvā, otru stāvu paredzot izīrēšanai. Taču pēc Intas piedzimšanas viņas ģimene apmetās augšstāva dzīvoklī, lai būtu tuvāk vecvecākiem. 1936. gadā Kārlis uzcēla divstāvu namu dēliem – katram pa piecistabu dzīvoklim un vienu kalponei atvēlētu istabu.

Ikvienam plašās ģimenes loceklim bija jādod sava artava dārza uzturēšanai, lai iegūtu tiesības ievākt daļu ražas. Pārpalikums tika vests uz tirgu. Konstantīns raksta: „Mājai bija klāt liels dārzs. Tur ierīkoja augļu koku audzi, avenes, jāņogu un zustreņu stādījumus un arī vairākas zemeņu dobes. Darba dārzā bija daudz, bet paauga arī daudz ogu. Pirmās lielās zemenes ēdām paši, bet, kad vēlāk bija tika daudz, ka nezinājām, kur likt, tad vedām arī uz tirgu pārdot.”

Zemesgabals atradās pie pašas Rīgas robežas, tālāk aiz Kooperatīva ielas pletās krūmājiem un purva zāli klātas zemas pļavas, kur ļaudis ogoja un sēņoja. Tuvu zemes virskārtai bija kūdras iegulas, un Otrā pasaules kara laikā kaimiņmāju iedzīvotāji raka kūdru, lai tiktu pie kurināmā.

Laikam ritot, trīsdesmitajos gados, kad koki un ogu krūmi bija paaugušies, dārzā tika ierīkots baseins ar pārģērbšanās namiņu un garāža.

Šajā laikā īpašumu apdzīvoja pats patriarhs ar sievu, Intas četru cilvēku ģimene, Konstantīns ar sievu Ženiju un meitām – Maiju, Dagniju, Līviju un Valliju. Tēvoča dzīvoklī dzīvoja arī Lillija, Ženijas māsa un abu sieviešu māte. Amce, Intas vecāmāte no mātes puses, ar savu uz pusi jaunāko otro vīru Leonu dzīvoja kalpu namiņā, savukārt vecās mājas otrajā stāvā izmitināja īrniekus: Lukinu un viņa trīs cilvēku ģimeni. Intas vecāku dzīvoklī laiku pa laikam apmetās kalpone, kuru ģimene algoja, kad abi pieaugušie strādāja.

Par ko domāja vectēvs?

Ko savos sešdesmit gados – vecumā, kādā Inta pievērsās dzejas rakstīšanai, sākot rakt pamatus jaunai divstāvu celtnei, domāja Kārlis – vai viņš bija iecerējis nākamo ģimenes īpašuma vainagojumu, vietu, kur dzīt asnus viņa dēlu ģimenēm? Vai Kārlis domāja par rakšanu vai arī ļāva, lai rakšana virza viņa domas? Augsne bija smilšaina – lai tiktu līdz cietai gruntij, uz kuras likt pamatus, nācās nolāpstot teju divus metrus kūdras, laika gaitā uzkrātos izsusējušās jūras nogulumus un gadsimtiem blīvējušās purva velēnas.

Darbs ritēja raiti uz priekšu, lai gan Kārlim bija divi plecīgi dēli, kuri šo darbu paveiktu divreiz īsākā laikā, tāpat viņš varēja atļauties nolīgt mūrniekus, apmetējus, galdniekus un jumiķus, bet samaksa grāvracim būtu tīrā sīknauda. Taču fiziskais darbs viņam nebija svešs, lai gan, redzot viņa uzņēmumus ģimenes albumā – allaž uzvalkā, baltā kreklā ar kaklasaiti –, grūti nojaust, ka šis vīrs jaunībā bijis mūrnieks un uz saviem pleciem nēsājis ķieģeļus un cementa maisus.

Vai ģimenes apvienošana šādā kopējā ligzdā bija tēvišķīgas mīlestības akts? Varbūt to pamudināja cēlsirdība vai savtīgas bažas? Varbūt vectēvs pie sevis prātoja: „Šis būs mans šķirsts, patvērums no plūdiem, kara un revolūcijas!”

Varbūt viņa prātu nodarbināja pēcnācēju dzīves līmeņa celšana – vai arī, nopērkot tuvinieku klātbūtni, viņš atvairīja bailes no vecuma nespēka? Vai patriarham ienāca prātā, ka viņa ieceres un nodomi ironiskā kārtā pavērsīsies pret viņu pašu, dārzam kļūstot par naida mājokli un iemeslu ģimenes sāpju sāgai, kuru viņa mazmeita gan centīsies šķetināt, gan arī pati sapīsies šajā tīklā?

Kārlis bija modernās tehnikas cienītājs, jā, pat pielūdzējs. Taču atšķirībā no saviem laikabiedriem māksliniekiem – abstrakcionistiem, futūristiem un konstruktīvistiem, kuri mehānismus izmantoja kā mākslinieciskus tēlus, – Intas vectēvs no galvas līdz papēžiem bija reālu lietu piekritējs. Lai gan bija par Kārli bagātāki latvieši, kuram no tiem būtu ienācis prātā pēc atgriešanās no Maskavas 1920. gadā nopirkt Harley-Davidson, pēc diviem gadiem to nomainīt uz reno, bet 1930. gadā reno vietā iegādāties ševroletu? Turklāt viņš prata apieties ar fotokameru un lodēja radiouztvērējus, pirms vēl Latvijā parādījās radioraidītājs. Tā nebija apstākļu sakritība vien, ka Valters un Rapa viņam piedāvāja vadīt moderno tipogrāfiju. Kārlis pārzināja mehānismus tikpat labi kā viņa mazmeita tekstu analīzi. Abi zināmā mērā rada cerību vai vismaz mierinājumu savas nodarbošanās abstraktajos jēdzienos.

No cita skatpunkta raugoties, vecākais Miške rīkojās tieši pretēji modernajām tendencēm. Sapulcējot ap sevi visu ģimeni, viņš rīkojās nevis kā spararatu un indukcijas spoļu laikmeta pārstāvis, bet drīzāk kā muižkungs viduslaikos, kad sadzīve ap mūru apjoztu pavardu bija vienīgā iespējamā. Viņa laika cri de jour bija: uzgavilē individuālismam, iznīcini viduslaicīgās kopienas izpausmes – un tu iegūsi materiālo labklājību, kāda parastiem mirstīgajiem ne sapņos nav rādījusies. Gan nākotnes, gan pagātnes tēli, kuru izpausmes jūtamas Kārļa paveiktajā, droši vien rosījās viņa prātā. Viņš, dzimis rīdzinieks, bija uzaudzis, kad vēl pastāvēja līdzsvars starp pilsētas bruģētajām ielām un virsājā iemītām smilšu taciņām, savukārt Inta bērnības dārzu vairāk izjuta, starpkultūru ideju ietekmēta, līdzīgi kā panteistiskā garā dabu pielūdz budisti, par ko liecina dzejolis „Ķirzaka”,.

Ķirzaka

Mūsu tuvošanās paralizēta,

viņa sastinga

uz šaurās taciņas.

Oranžie loceklīši smalki

kā kamejas gravējums.

Viņas nekustīgums satrauca,

baidījos, ka viņa ir mirusi,

ar zāles stiebru maigi kutināju viņas gurnu.

Nopriecājos, pamanot vieglu kustību.

Varu apzvērēt: kad devāmies prom,

dzirdēju sīku, oranžu ķiķināšanu.

Inta daudz vairāk rakstījusi par savām vecmāmiņām nekā par vienīgo vectēvu, kuru viņa pazina. Otrs bija pazudis no redzesloka divdesmitajos gados vēl pirms mazmeitas dzimšanas. Inta labi atcerējās Kārļa nāvi:

Kad mans vectēvs, Imas vīrs, nomira, man bija kādi desmit ar pusi gadu. Izjutu vainas apziņu, jo bija jādomā par rotaļām ar draugiem, par priekiem, kuri tuvākajā laikā bija svītroti no dienaskārtības, lai gan patiešām arī sēroju. Šis notikums satrieca ģimeni. Atceros šurpu turpu pa māju staigājam tēvu – nemierīgu, satrauktu, sadrūmušu. Ap piedurknēm parādījās melnas lentītes. Mana tumši sarkanā rievotā adījuma rūķu cepure tika apsieta ar melnu plīša lenti ierastās gaiši pelēkās vietā. Vectēva čūla bija plīsusi, viņu aizveda, kamēr es gulēju, un man teica, ka viņam ap galvu apsēja manas vecāsmātes mazo tumšsarkano trīsstūrveida lakatiņu. Viņš vairs neatgriezās, nomira pēc operācijas. Iztēlojoties vectēva bālo, vājo, apgaroto veidolu ar muļķīgo trīsstūrīti ap galvu, joprojām jūtos saviļņota un sāpīgi aizkustināta, lai gan patiesībā to nemaz neesmu redzējusi. Viņš vienmēr bija labs pret mani.

Elīza Rašmanis – Ima

Elīza Rašmanis bija vecāmāte no tēva puses, un Inta bērnības radošajā periodā pirms vēl bija skaidri iemācījusies runāt iesauca viņu par Imu. Elīzas piederīgie bija apglabāti Lielajos kapos, atdusas vietā, kura bija paredzēta Rīgas smalkajiem ļaudīm, ne vienkāršajai kārtai. Viņas gēnus veidoja Rīgā mītošo tautību – vāciešu, zviedru, francūžu un latviešu – sajaukums. Un minēti ir tikai tie, par kuriem atrodamas liecības arhīvos. No abām vecmāmiņām Inta Imu pieminējusi retāk. Tas liekas dīvaini, jo, kad Intas māte strādāja, meiteni visbiežāk pieskatīja Ima. Skolas gados bija ierasts, ka Inta pārrodoties aizvien ieskrēja pie Imas, kurai vienmēr bija pagatavots kaut kas garšīgs. Dzīves pēdējās desmitgadēs Imas veselība sašķobījās, un mūža nogalē, kad visi mīļie bija prom laimes meklējumos Amerikā, par Imu rūpējās otra vecāmāte, no graustiem nākusī Amce ar savu Leonu.

Elīzes mātes Agates Otīlijas Juliānes Rašmanis meitas vārds bija le Rondona, un viņas ģimene nāca no Jelgavas apriņķa Salgales pagasta. Agates tēvam Konstantīnam Emanuelam le Rondonam, Napoleona armijas zaldātam, 1812. gada ziemā izdevās izbēgt no Kutuzova atriebīgo vīru nežēlīgās vajāšanas, un viņš, apmeties Latvijā, sāka strādāt par kurpnieku Salgales draudzē. Nav zināms, kad tieši Agate pārcēlās uz Rīgu, taču viņas meita jau dzimusi Rīgā 1877. gadā. Agate nodzīvoja līdz 90 gadu vecumam un nomira 1936. gadā Miškes ģimenes īpašumā Anniņmuižā. Nelaiķes vāķēšana notika jaunās ēkas verandā – tas bija pirmais nozīmīgais ģimenes pasākums jaunuzceltajā mājā.

[..]

Intai bija vienalga, kādas asinis plūst viņas dzīslās, viņa neinteresējās par dzimtas vēsturi un senčiem, izņemot šo vienu – le Rondonu. Jaunības dienās Intas izteikumi par gallisko gēnu piemaisījumu izskanēja erotiskā kontekstā, bet, gadiem ritot, tiem parādījās arī politiska pieskaņa, jo viņa savas izcelsmes franciskajā aspektā ietvēra ne tikai priekšstatu par špicainām apakšbiksītēm, bet arī krietni būtiskāku saturu.

Uzvārds le Rondons ir plaši izplatīts tā izcelsmes zemē: tas sniedzas atpakaļ līdz Kārļa Lielā laikiem un tika eksportēts uz kādreizējām franču kolonijām, tai skaitā Kvebeku un Luiziānu. Tas bijis aristokrātu, garīdznieku un zemnieku uzvārds – tajā saucās bagāti un nabagi, bezdievji un dievbijīgie. Vai Latvijā palikušais stūrgalvis bija aristokrātu atvase vai arī Marseļas veikalnieka jaunākais dēls, izraidīts no mājām, lai kā pusaugu lācēns pats veidotu savu dzīvi? Šo franču asiņu saikni Inta nekad neaizmirsa.

Intas atmiņas par Agati un Imu.

Agate

Grauzdētas maizītes, jā, redzēju New York Times Svētdienas ceļojumu rubrikā rakstu par vācu zemnieku saldēdieniem. Iedomājos saldas maizes šķēles, biezas rikas, pārlietas ar sarkanu ogu ievārījumu. Ima un mana vecvecmāte, kura dzīvoja pie viņas, sauca tās vācu vārdā – Arme Ritter. Vecvecmāte mitinājās tādā kā nišā ar aizslietni, dzīvojamajā istabā, manuprāt. Manas bērnības dienu bildēs es redzu stūrainu, vecišķu seju un vēlos, kaut spētu atcerēties ko vairāk par ļoti zemu, piesmakušu balsi. Viņa lēni mira no vēža, bet joprojām gatavoja ēdienu ģimenei. Neatceros viņas nāvi; tolaik biju vēl ļoti maza.

Ima

Ima, mana tēva māte, vasarās valkāja brīnišķīgas plāna etamīna vai mīksta organdija drēbes, tumši zilas ar lielu krāsainu ziedu rakstu. Pat tagad, ieraugot veikalā līdzīgu kleitu, mani pārņem vēsuma, elegances un miera sajūta. Tad apstājos pie skatloga, lai apskatītu to tuvāk. Viņas istabas bija krēslainas un vēsas, iekārtotas ar smagām, vecmodīgām mēbelēm. Puikam, viņas sunim, atradās tepiķītis priekšnamā. Viņš bija pārslimojis dažādas kaites, viņa ķermenis vienmēr trīcēja kā triekas ķerts, un man viņa bija žēl. Ima pastaigās to cieši turēja saitē, jo viņš bija dobermanpinčers. Savu saimnieci mīlošs suns, tomēr ar prieku gatavs iesaistīties kautiņā ar ceļā satiktajiem sugasbrāļiem. Šādas plūkšanās varēja izvērsties visai nežēlīgas un asiņainas. Man teica, ka Ima tādā reizē esot pat ģībusi. Sunim ar smago asti gadījās trāpīt apkārtējiem, tas viņam pašam bija sāpīgi – bet manai vecaimātei nebija pieticis drosmes to nogriezt. Pēc mūsu izceļošanas uz Vāciju vācu karavīri suni nošāva, jādomā, Imas acu priekšā. Droši vien vecāmāte tajā brīdī zaudēja samaņu.

Viņa šuva – visbiežāk vienādas kleitiņas man un piecus gadus jaunākajai māsai Guntai. Arī skolas formas no mana vectēva elegantajiem uzvalkiem, kas bija palikuši pāri pēc viņa nāves, kad apstākļi pasliktinājās. Zilas kleitas ar baltām apkaklītēm un melniem priekšautiem.

Anna Gūtmane – Amce

Amce – Intas vecāmāte no mātes puses Anna Gūtmanis bija dzimusi Rīgā. Viņa uzauga nabadzīgā Iekšrīgas dzīvoklī, ģimenē, kurā par paradumu bija iegājusies gan alkohola lietošana, gan sievas un bērnu iekaustīšana. Intas vecomāti sita despotisks vīrs, tāpat kā pirms tam tika sista viņas māte. Amces tēvs, nospļaujoties uz skolotāju mudinājumiem, pārtrauca viņas izglītību, kad meitai bija divpadsmit gadu. Amces vīrs Jānis Gūtmanis, Intas pazudušais vectēvs, strādāja velosipēdu nomā Vērmanes dārzā; viņš pagaisa pirms Intas dzimšanas. Viņš bija dienējis Krievijas armijā un pārnāca no Pirmā pasaules kara kurls un klibs, toties ar imperatora meitas Tatjanas dāvātu zilu kreklu mugurā. Karā Jāni ievainoja un kontuzēja, bet pēc tam ārstēja cara Nikolaja II meitu aizbildnībā esošajā hospitālī. Princeses nesa viņam saldumus un uz šķiršanos uzdāvināja zilo kreklu. Vēlāk Amce no krekla pāršuva sev blūzi.

Jāņa pazušanu sieva un meitas Elza un Alma droši vien uzskatīja par svētību, jo līdz ar to tika salauzts vardarbības loks. Pusaudžu gadi abām meitenēm bija grūti, bet viņu gādīgā māte, pilna apņēmības, strādāja, noberžot jēlus pirkstus, lai varētu izskolot savas meitas.

Elzas laulība ar Rihardu Miški Gūtmaņu sieviešu saikni ar alkoholiķiem nesarāva, tomēr tas bija pakāpiens augšup no putekļainām ielām un noplukušiem dzīvokļiem. Elza ieprecējās ļaudīs, kuru grīdas un kāpnes viņas māte gadiem bija vaskojusi un pulējusi. Laikiem jaunais pāris, Elza un Rihards, abi strādādami, algoja kalponi. Taču dzīves vides maiņa nebūt nesabiedēja un neietekmēja Elzu, un viņa nedz izlikās aizmirsusi savu trūcīgo bērnību, nedz arī kautrējās par to stāstīt savām meitām. Patiesībā notika gluži pretējais: Inta no savas mātes un no Amces pārņēma romantizētu un līdzjūtības pilnu attieksmi pret pasaules nospiestajiem.

Uztverot mātes un vecāsmātes stāstus kā alegoriskas līdzības, Inta pieņēma zemākās šķiras ētisko izpratni un to arī saglabāja līdz pat mūža beigām. Inta – vispirms praksē, ne teorijā – apguva reālajā dzīvē balstītu feminismu. Viņa ne tikai studēja, bet arī instinktīvi izprata pasaules sieviešu apspiesto stāvokli. Viņai nevajadzēja apgūt marksismu, lai saskatītu varas un kapitālisma pretrunas. Ir gluži neiedomājami, ka ugunsgrēkā Inta pirmo glābtu „buržuju” un tad boļševiku vai – priekšnieku un pēc tam skursteņslauķi. Viņa vispirms izglābtu kaķi, tikai tad visus pārējos, un vienīgais izņēmums būtu viņas meita – tā viņa pati izteicās.

Viens no bieži atkārtotajiem ģimenes stāstiem bija par Elzu, Intas māti, kura bērnībā ar nazi rokā bija nostājusies starp saviem vecākiem, sargājot māti no piedzērušā tēva grābiena. Reizēm Inta piesavinājās mātes stāstus par revolūcijas laikiem, un, kad alus kausi jau bija cilāti, pasniedza tos kā savējos. Viens bija par plinšu sievām, Elzas skolasbiedreņu grupu 1919. gadā – Latvijas boļševiku gadā –, kuras maršēja pa Rīgas ielām ar šautenēm plecā, durkļiem pret debesīm.

Dažos dzejoļos Inta savu pacifismu izpauž, stāstot par izjūtām Berlīnes bumbu patvertnēs, kur viņai nācās meklēt patvērumu Otrā pasaules kara beigās, kad no debesīm uz Berlīnes namiem un iedzīvotājiem cita pēc citas krita sabiedroto bumbas. Taču dzejā atklājas vēl viens pavediens, kas ar Intas mātes tēla starpniecību vedina atpakaļ pie Pirmā pasaules kara notikumiem. Dzejolis „Divas meitenes” atklāj Otrā pasaules kara meiteņu Intas un Guntas un Pirmā pasaules kara meiteņu Elzas un Almas kopīgo stāstu. Gan pirmās, gan otrās māsas bijušas ieslēgtas dzīvoklī un kā kazlēni pasakā gaidījušas, kad aiz durvīm atskanēs mātes maigā balss.

Rīga nekad netika tā bombardēta kā Berlīne 1944. gadā. Bet 1919. gada novembrī Bermonta spēkiem, lai sasniegtu Pēterburgu un apvienotos ar Krievijas monarhistiem, bija jāšķērso Daugava, un tie sarīkoja spēcīgu artilērijas viesuļuguni no Daugavas kreisā krasta. Lielgabalu kanonādes laikā Intas vecāmāte laida pasaulē trīnīšus: divas meitenes un zēnu, Intas iespējamās tantes un onkuli. Priekšlaikus dzimuši, bez medicīniskās aprūpes, zīdainīši nomira dažas stundas pēc piedzimšanas. Viņus apglabāja trīs miniatūros zārciņos, kurus sanagloja tēvs, tajā dienā būdams pie skaidras saprašanas. Jaunizveidotās Latvijas armijas prettrieciens tomēr neļāva bermontiešiem šķērsot upi, un Latvija tika pasargāta no carisma kundzības atgriešanās.

Ir vēl divi vecāsmātes dzīves aspekti, kuri atstāja nospiedumus Intas atmiņā: Amces jutekliskums, pilnmiesība un viņas eksperimenti ar reliģijām, sava veida „ķecerība”. Viņa bija dzimusi pareizticīgo ģimenē, bet pusmūžā sāka apmeklēt baptistu draudzi, nonākot nedaudz mulsinošās attiecībās ar luterticīgo Mišku ģimeni. Lai arī Latvijas iesaistīšanās karā un revolūcijā mīkstināja sociālās piederības priekšrakstus, ir neiespējami iedomāties, ka konservatīvie, labi ģērbtie pilsētu luterāņi pilnībā būtu atteikušies no sava racionālisma un vienaldzības pret „pravietojumiem” un „brīnumu liecinājumiem”. Viņi neilgojās pēc „otrās atnākšanas” un dogmatisma skalā bija tuvāki boļševikiem nekā baptistu dievbijībai.

Tādējādi mēs varam iztēloties, ka savā ziņā Amce Mišku ģimenes ligzdā vairāku iemeslu dēļ tika uzņemta ar tādu kā mazliet labvēlīgu augstprātību. Inta bija viens no viņai tuvākajiem cilvēkiem, taču atšķirībā no attiecībām starp pieaugušajiem, saskarsme starp Amci un Intu bija vairāk balstīta uz sajūtām un sarunām.

Otra ievērības vērtā iezīme, ko Inta nekad nepiemirsa pieminēt, bija Amces pasaulīgais valdzinājums. Pēc tam, kad viņas jaunākā meita beidza ģimnāziju, Amce apprecējās ar divreiz jaunāku vīrieti, apmēram viņas meitu vecumā. Atšķirībā no Amces pirmā lauleņa Leons bija lēnīgs, maigs, un grūti būtu iedomāties, ka viņš spētu iekaustīt sievu. Inta nepieķērās viņam kā saviem asinsradiniekiem.

[..]

No Intas dienasgrāmatām:

Skaistā vecāmāte savas jaunības bildēs – nopietnām, gaidu pilnām acīm. Lai arī skolotāji atzinīgi novērtēja viņas spējas, skolā gājusi tikai trīs gadus, bezcerīgi nodzērušamies tēva varā. Sieviete, tik ļoti resna, ka septiņu gadu vecumā es kautrējos, ja mani kāds ieraudzīja kopā ar viņu. Pēc tam, kad meitas bija izskolotas, apprecējusies ar 25 gadus jaunāku vīrieti, iespējams, šajās attiecībās bija zināma mātišķu jūtu piedeva, bet no tā visa maz ko atceros.

Sešdesmito gadu sākumā, dzīvojot Bronksā, Inta viņai nosūtīja Arnolda Konstebla universālveikalā iegādātu kleitu ar melnbaltu rakstu. Pirms nāves Amce bija lūgusi, lai viņu šajā kleitā apglabā.

Rihards un Elza

Intas vecāki – Ričs (saīsinājums no Riharda) un Elza (Minka – kā viņu iesauca Ričs) salaulājās 1931. gada septembrī, lai arī ģimenes fotoalbumos redzams, ka viņi jau dažus gadus iepriekš bijuši pāris. Viņi iepazinās slidotavā, kas bija izslavēta kā mīlošu siržu tikšanās vieta.

Rihards bija ģimenes sāpju bērns, jo apmēram divdesmit gadu vecumā viņš, iepazinis zaļo pūķi, zaudēja spēju pretoties jebkuram aicinājumam iedzert ko stiprāku. Inta uzskatīja, ka tēva alkoholisms bija par iemeslu viņa vecāku lēmumam – cerībā uz brīnumu – atbalstīt dēla savienību ar meiteni no pilsētas zemākajiem slāņiem, jo viņi cerēja, ka laulības dzīve nomāks dēla dzeršanas kāri vai vismaz ierobežos to. Bet varbūt Latvijā pēc revolūcijām un boļševisma viļņa, kas vēlās pāri valstij, sociālajam statusam vairs nepiemita svars, kāds bija iepriekšējos gadsimtos. Turklāt Riča žūpošana izlīdzināja sociālo atšķirību, un izglītotības ziņā Elza bija pat pārāka. Viņas angļu valodas skolotājas darbs meiteņu ģimnāzijā bija daudz prestižāks nekā Riča Valsts statistikas departamenta ierēdņa amats. Pēc ģimenes nostāstiem Ričs noslieci uz reibinošiem dzērieniem ieguvis, iestājies studentu korporācijā „Tālavija”. Grādīgais bija arī par iemeslu, kādēļ Ričam (kas tika uzskatīts par ģimenes apdāvinātāko dēlu) neizdevās iegūt universitātes diplomu. Ierēdņa darbu, kurā nācās nodarbināt labi ja pusi smadzeņu, viņš ieguva caur pazīšanos korporācijā. Neskatoties uz savu vājību, Ričs tika labi ieredzēts un cienīts gan ģimenē, gan ārpus tās.

Pārlapojot ģimenes albumu, jāpiekrīt Intai, ka tēvs bijis izskatīgs vīrietis, pašpārliecināts, pat zināmā mērā uzpūtīgs. Kad Rihards ar Elzu ienāca ļaužu pilnā telpā, viņi uzreiz tika ievēroti. Latvijas bēgļu nometnē Ansbahā, Vācijā, kur mana ģimene pirmo reizi satika Intas ģimeni – Elzas ārējā veidolā jau bija manāmas tukluma pazīmes, runāja, ka viņi izskatās pēc britu karaļpāra (domājot Elizabetes II vecākus). Plītēdams Ričs bija iemantojis neatkarīga intelektuāļa slavu, jo viņa dīkdienīgie pudeles brāļi parasti bija dzejnieki un rakstnieki, kuri līdzīgi Ričam varēja lepoties ar izturīgām aknām un paradumu aizsēdēties krogā līdz vēlai naktij. Viens no biežāk pārrunātajiem stāstiem par Riča dzeršanas „varoņdarbiem”, kuru ģimenes sievietēm īpaši patika piesaukt, bija Riča rekordgarā žūpošana Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā, kur viņš jau iesilušā kompānijā bija piestājis pie bāra letes un, tāpat kājās stāvēdams, tukšojis dzērienu glāzes divdesmit četru stundu ilgumā. Vēl tika pieminēti gadījumi, kad Riča&Co krogus rēķini pārsniedza visu klātesošo maku saturu, un Elza saņēma pusnakts zvanu ar lūgumu nākt un atbrīvot svinētājus no bāra krēsliem.

Riča dzeršanas ligai bija vēl kāda īpatnība, kas darīja kaunu ģimenei un veicināja Intas kompleksu rašanos: ar laiku Riča organisms zaudēja izturību pret stipro alkoholu, un saviesīgos pasākumos Intas tēvs bija pirmais, kas tam padevās un bieži vien noslīdēja zem galda, ieslīgstot Hipnosa glāsmainajās skavās. Un Elzai, dažkārt ar brunčos ieķērušos mazo Intu, nācās viņu stīvēt laukā un gādāt līdz ormanim, kas viņus vieglos rikšos pāri Daugavai aizvizināja mājās.

Dzeršana izraisīja nebeidzamus strīdus, kašķus, kliegšanu un durvju dauzīšanu, un ultimāts – šķiršanās – sāka cilāt savu reptiļa galvu. Mazā gudriniece Inta, tikai daļēji saprotot notiekošo, tika traumēta: bailes no pamestības jau sāka iekūņoties viņas apziņā.

Mātes atzīšanās – no Intas dienasgrāmatām:

Šopēcpusdien māte negaidot bez jebkāda iemesla man atklāja, ka laulības dzīves pašā sākumā gandrīz padarījusi sev galu. Tētis, viņa stāstīja, mēdzis piedzerties tik stipri, ka vismaz reizi salauzis mūsu dzīvokļa durvis; dažreiz viņš sabrucis uz soliņa ārpusē. Kad abi laulātie aizgājuši uz svinībām tēva kantorī, viņš piedzēries līdz nemaņai; sēdēdams blakus sievai, viņš vienkārši noslīdējis no krēsla zem galda. Citi aiznesuši viņu nostāk, lai mazliet atskurbinātu. Mātei nācies tur sēdēt, ormani gaidot, un visu mājupceļu tēvs bijis cieši jātur, lai viņš nesabruktu. Un vienā tādā reizē, māte teica, viņa pēc atgriešanās mājās devusies slīcināties, tomēr griezusies atpakaļ, jo es, vēl zīdainis, biju palikusi guļam. Vēlāk viņa atkal atgriezās pie vecā stāsta – ka viņa palikusi ar tēvu kopā, jo viņš, lai kā arī būtu, nekad negājis ar citām sievietēm kā citi vīri. Seksuālā uzticība. Un bailes palikt vienai. Atkal un atkal ar šausmām un žēlumu viņa uzlūko sievietes, kuras nekad nav bijušas precējušās.

Ričs dzēra, cik ilgi vien spēja – labie dzeršanas laiki beidzās sešdesmit piecu gadu vecumā, kad viņš pārcieta trieku un viņu operēja, ievietojot trīs šuntis. Manāmi savārdzis, balstoties uz nūjas, viņš nodzīvoja vēl divdesmit gadus, dzerot ļoti mēreni – vienu alu dienā. Ričs bija ģimenes pazudušais dēls, mīlētais, tiepīgais zēns, kurš pīpēja un dzēra. Tomēr dzīves ilguma ziņā viņš gandrīz neatpalika no četrus gadus jaunākā brāļa Konstantīna, kurš dzīvoja pareizi – strādāja, nekad nepiedzērās, nekad neapkaunoja ģimeni –, taču tikai par mazu tiesu pārdzīvoja nepaklausīgo brāli. Rihards nomira 1988. gadā Magnolijā, guļamrajonā Bostonas ziemeļdaļā pie Atlantijas okeāna; Konstantīns, nomira 1995. gadā Klīvlendā, Ohaio.

Elza nomira deviņdesmit viena gada vecumā, pārdzīvojot savu Riču par vienpadsmit gadiem. Drīz pēc vīra nāves viņas prāts sāka migloties – to pārņēma Alcheimers. Dzīves beigās viņa vēl atminējās dažas dziesmas, tad sekoja pilnīgs tukšums, nebeidzams balts putenis. Viņa nomira 1999. gadā Leiksaidas aprūpes namā Itakā, Ņujorkas pavalstī. Elzas apziņas izdzišana atspoguļota Intas dzeju krājumā „Alcheimera dzejoļi”.

Inta Dārzā

Inta atstāja Dārzu; vai Dārzs jebkad atstāja Intu? Šķiet, ka nē! Sešdesmit gadi aizritēja Intas dzīvē, kurā bija karš, bēgļu nometne, sastapšanās ar Erosu, ģimene, slavinājumi, vilšanās, profesūra, nožēla, grāmatas, dzejoļi, bet „mazais bērnības pleķītis” nelaida vaļā. „Iekšējais Bērns”, kā Rumpelrūķis sašķēlies divās daļās, ar vienu pusi palika tajā pleķītī, ar otru – devās līdzi Intai. Tāpēc bija nepieciešama atgriešanās pie „sākotnējās šķīstības”, lai atrastu dzejas dzirksteles cilmes šūnu, atslēgu aizslēgtajam kambarim, kur slēpās bērns.

1993. gada 11. jūlijs

Baidos kaut ko runāt par iekšējo Bērnu, bet tas ir reāls. „Kādēļ šis bērns raud?” jautā Alise Valkere* – es domāju, ka Ādama tēvam šis jautājums skanēja ausīs, kur vien viņš gāja. Raudas, žēli smilkstošas vai uzstājīgas, skan visriņķī (varu tās iedomāties skanam arī manī, bet man, iespējams, vieglāk šim Bērnam atrast vietu, pabarot, samīļot, ļaut tam augt, nomierināt viņu). Ar katru dienu arvien vairāk to jūtu, bet neesmu pārliecināta – man tiešām ir vajadzība rakstīt vai arī tas jāmet pie malas, pavisam, kā kaut kas mākslīgi radīts, iedomāta vēlme, kuras patiesais iemesls ir tikt pieņemtai un novērtētai. Bet rakstīšana mani patiešām sajūsmina. Tad, iespējams, man vajag nopietni ķerties pie tās, atzīt, ka rakstīšana ir tas, ko gribu darīt, sākt no paša sākuma un strādāt pie tā.

Atskatoties uz Intas dzīvi, nevaru teikt, ka viņa jebkad būtu bijusi pilnīgi laimīga: apziņas tārps, pazaudētais Bērns, pamestais Dārzs, „bērnības pleķītī” iegūtā pienākuma apziņa vienmēr nospieda viņu. Varētu nesaprast, kādēļ Inta tik ļoti apkrāvās ar nastu, kura laika ritumā arvien pieauga un pieņēmās apjomā, ja vien mēs nezinātu par viņas apdāvinātību, pārāk ātro uztveri bērnībā, iedzimtajām prāta spējām un fotogrāfisko atmiņu, kaut ko pilnīgi pretēju tam, ko dēvē par disleksiju. Pieaugušo caur puķēm izsacītie vārdi un mājieni bērnu klātbūtnē, lai arī tikai daļēji izprasti, iespiedās viņas atmiņā. Prāta spējas, kuras Intai vēlākajā dzīvē ļāva dziļi izprast literārus tekstus, pārāk agri un nesaudzīgi deva iespēju atlauzt kodus uz pieaugušo pasaules noslēpumiem – arī tiem, kuri bija pārāk sāpīgi, pat kaitīgi bērna apziņai. Kad Inta divpadsmit gadu vecumā izgāja no sava bērnības Dārza, viņa plecos jau nesa saini, pilnu ar iesakņojušos vainas apziņu, bailēm, nožēlu un pārkāpumiem, kurus viņa pati nebija izdarījusi, bet uzņēmusies uz sevis, pat īsti nezinot, ko tie nozīmē; nu viņai tos nācās glabāt dziļi sevī un slēpt no apkārtējās sabiedrības. Dārzs Intu bija sagatavojis dzejai, kas izlauzās no viņas būtības dzīves nogalē, taču vienlaikus tas viņu bija padarījis pārāk mulsu un sasaistītu, lai spētu justies laimīga, precīzāk, līdzsvarota. Junga vārdiem runājot, Intai trūka līdzsvarojošās parabolas starp bultas uzšaušanos stāvus gaisā un kritienu lejup, dzīves un nāves pieņemšanas, un viņa nemitīgi svārstījās starp dzīves pārliecīgu steidzināšanu un pārmērīgām nāves bailēm.

Pamestība

Kādas atziņas ābolā Inta koda? Kas bija viņas raižu un noslēpuma lāsts? Tāds varēja būt ne tikai viens un ne tikai ābols. Līdzcilvēki? Labi! Iespējams, tie paši cilvēki, kuri viņu darīja laimīgu. Mīlestība varēja būt arī atvērusi vārtus pūķim, kurš barojās pats no sevis, un rats, reiz sācis griezties, vairs nebija apturams.

No Dārza līdzpaņemtā smagākā nasta visdrīzāk bija neredzama, tomēr dvēselē iededzināta – bailes no pamestības. Tās bija acīmredzamas – gluži kā vectēva pazudušās brilles uz viņa deguna. Gados, kad Inta nodarbojās ar Junga analītisko psiholoģiju, neraugoties uz sevis izpētē veikto detektīva darbu, viņa pie šīm bailēm nonāca, bet nekad pilnībā tās neapzināja vai arī līdz galam nenovērtēja to nozīmi. Šī iemesla dēļ, lai arī nesaskatīju atklājamies mirdzošu dzejas tīrradni, tomēr ar uzmundrinošu atbalstu, nenoslāpējot dzejrades izvirdumu, varēju viņas pēdējos gadus darīt kaut mazliet saulainākus.

Pavisam agrā bērnībā, tikko iemācījusies staigāt, kad starp vecākiem izcēlās kārtējais kašķis, Inta sāka iesaistīties viņu strīdos. Ģimenes paziņām viņas tēva atkarība no alkohola nebija noslēpums, un arī Inta par to raksta dienasgrāmatās un dzejā. Jā, Ričs bija dzērājs, taču varēja tā dzīvot sargājošu tuvinieku lokā – viņu iekļāva mīloši vecāki, klaigājoša, bet piekāpīga sieva. Vairāk nekā likteņa ironija, ka Intas māte Elza, bēgot no vētras, atrada patvērumu degošā namā. Elzas tēvs, rupjš dzērājs, ģimeni pameta, bet, it kā ar to nebūtu gana, viņa apprecējās ar bezpalīdzīgu alkoholiķi, kurš no viņas tēva atšķīrās vien ar to, ka sociālajā hierarhijā atradās dažus pakāpienus augstāk. Mīļā un saprātīgā Inta, kura mīlēja abus, nostājās pa vidu, lai, vismaz viņasprāt, kļūtu par samierinātāju. Bet nekas nemainījās: dzeršana turpinājās, strīdi nebeidzās, nemitīgi bija jaušami dūru vīstīšanas un vardarbības draudi, atsvešināšanās un pat šķiršanās kļuva itin ticama.

Būdama apķērīga, Inta izprata, tomēr vienlaikus arī pārprata laulāto draugu naidīgumu. Aizdomas par šķiršanos Inta uztvēra kā pāri plecam glūnošu pamestības izjūtu. Šķiršanās iespēja kļuva aizvien draudošāka, ja pašā karstākajā brīdī ar piedāvājumu vedeklai nebūtu iejaucies vectēvs – vairāk Riča, nevis Elzas dēļ. Lai iegūtu laiku un atvēsinātu versmainās dusmas, viņš Elzai apmaksāja ceļojumu uz Angliju valodas prasmes papildināšanai.

Daļēji šis plāns nostrādāja – dzeršana nemitējās, taču laulība turpinājās, līdz nāve to šķīra. Cietēja šajā situācijā izrādījās Inta: nepareizi iztulkojot, viņa vecāku konfliktu saistīja ar sevi – no Intas vairs neatstājās raizes par mātes iespējamu aizbraukšanu. Iedomātas bailes no pamestības viņa turpināja izjust visu mūžu.

Inta vēlākos gados

Nevēlos situāciju pārspīlēt vai vienkāršot: Inta neizauga par nīkulīgu puķi. Viņa nevairījās līksmības, piedalījās, svinēja, skaļi un sulīgi jokoja, neiztiekot bez divdomībām, flirtēja un spēja asprātībās turēt līdzi zēniem. Tie, kuri saprata viņas izturēšanos, zināja, ka, lai arī vārdos nepasakot, viņa pastāv par dzimumu līdztiesību. Viņas balsij, vidēja diapazona altam, piemita frekvence, kas arī bez kliegšanas skanēja cauri sienām un durvīm, traucējot vokāli mazāk apdāvinātiem pasniedzējiem auditorijās otrpus gaitenim. Un tad, pēkšņi un nemanot, līdzīgi kā Bēthovena vai Mālera simfonijā dejas melodija mirklīgi varēja pāriet sēru maršā, viņa no ganu rotaļām pakalnos attālinājās uz ēnainām birztalām.

Taču gluži nav tā, ka pašpārliecinātā Inta mūža nogalē būtu pavisam pazudusi. Daļa no viņas saglabājās līdz pašām beigām kā vēlme uzplaukt, tomēr priecīgie brīži, rūpju, baiļu un nožēlas pārmākti, kļuva aizvien retāki. Un, lai mēs būtu vēl precīzāki, varam atsaukties uz viņas dienasgrāmatām, kurās jūtama nemitīga dažādu proporciju un intensitātes pretišķību cīņa. Garīgie meklējumi droši vien spēlēja mazāk ievērojamu lomu Intas bērnības dārzā, iegūstot milzu ietekmi viņas dzīves pēdējās desmitgadēs. „Nepareiza dzīve, nepareizi nodzīvota!” – tāds bija Intas kareivīgais sauklis dzīves norietā, kas nebūt nenozīmēja, ka viņa būtu padevusies.

Intas vecāki kāzu dienā, 1931. gada septembrī. Rihardam šai laikā bija 27, bet Elzai - 23 gadi.

1930. gadā pirms Elzas laulībām ar Rihardu nākamais vīratēvs ņēma viņu līdzi savā jaunajā ševroletā izbraukumā uz Rīgas Jūrmalu. Jaunais pāris aizmugurē savā cerēšanās periodā. Vīramāte Elīza blakus Intas mātei.

Māja Kuldīgas ielā, kur patriarhālā ģimene dzīvoja pirms pārvākšanās uz Kooperatīva ielu. Logā sēž Intas māte, kuras aprisēs jau manāma grūtniecība.

Miškes Jūrmalā